Sekojošā teksta autors ir Oskars Vailds (1854-1900). Šie ir tikai daži fragmenti (Rževska izvēlēti un viegli koriģēti) no Vailda garās vēstules no Redingas cietuma, rakstītas 1897.gadā, kura tika pirmoreiz publicēta pēc autora nāves saīsinātā versijā ar nosaukumu “De Profundis”. Pilnais vēstules teksts ir atrodams sējumā ar visām Vailda vēstulēm.

Ļaudis rāda uz Redingas cietumu un saka: “Lūk, kur noved mākslinieka dzīve!” Nu, tā varētu novest arī sliktākās vietās. Mietpilsoņi, kuriem dzīve ir viltīgs, aprēķinos balstīts darījums, vienmēr zina, kurp dodas, un tur arī nonāk. Viņi sāk ar izcilo vēlmi kļūt par vietējo ierēdni, un viņiem izdodas kļūt par vietējo ierēdni — un neko vairāk. Cilvēkam, kura vēlme ir kļūt par kaut ko nodalītu no sevis paša, izdodas kļūt par to, par ko viņš vēlas kļūt. Tāds ir viņa sods. Tiem, kuri vēlas masku, tā ir jāvalkā.

Taču ar dzīves dinamiskajiem spēkiem ir citādi. Cilvēki, kuri tiecas pēc pašizziņas, nekad nezina, kurp viņi dodas. Viņi to nevar zināt. Atzīt, ka cilvēka dvēsele nav izzināma — tā ir augstākā gudrība. Galējais noslēpums ir cilvēks pats. Pat tad, kad cilvēks nosvēris sauli svaru kausos, izmērījis mēness soļus un izpētījis septiņas debesis, joprojām paliek viņš pats. Kurš gan spēj aprēķināt savas dvēseles orbītu?

Mēs esam bēdu āksti. Mēs esam salauzto siržu klauni. Mēs esam īpaši radīti, lai izraisītu smieklus.

1895. gada 13. novembrī mani atveda šurp no Londonas. No pulksten diviem līdz pustrijiem tajā dienā man bija jāstāv uz Klaphemas dzelzceļa stacijas centrālā perona cietumnieka apģērbā un saslēgtam rokudzelžos visas pasaules priekšā. Kad cilvēki mani redzēja, viņi smējās. Ar katru vilcienu skatītāju pulks kļuva arvien lielāks. Viņu uzjautrinājumam nebija robežu. Tas notika vēl pirms viņi uzzināja, kas es esmu. Tiklīdz viņiem to paziņoja, viņi smējās vēl skaļāk — ha-ha!

Pusstundu es stāvēju tur, pelēkajā novembra lietū, ņirgājoša pūļa ielenkumā. Pēc tam veselu gadu es katru dienu vienā un tajā pašā stundā raudāju tikpat ilgu laiku. Cietumā asaras ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Diena cietumā bez asarām ir diena, kad cilvēka sirds ir cieta, nevis diena, kad viņa sirds ir laimīga.

Morāle man nepalīdz. Es jau kopš dzimšanas esmu antinomists — es piederu pie tiem, kas radīti izņēmumiem, nevis likumiem.

Reliģija man nepalīdz. Ticību, ko citi velta neredzamajam, es veltu tam, kam var pieskarties un ko var aplūkot.

Saprāts man nepalīdz. Tas man saka, ka likumi, pēc kuriem esmu notiesāts, un sistēma, kuras dēļ esmu cietis, ir nepareizi un netaisnīgi. Taču kaut kādā veidā man ir jāpanāk, lai tie manā skatījumā kļūtu taisnīgi un pareizi. Man ir jāpanāk, lai viss, kas ar mani noticis, būtu bijis man par labu. Dēļu guļvieta, pretīgais ēdiens, cietās virves, skarbās pavēles, atbaidošais apģērbs, kas bēdas pārvērš groteskā, klusums, vientulība, kauns — tas viss, ikviena no šīm lietām, man ir jāpārvērš garīgā pieredzē. Nav neviena miesas pazemojuma, ko es necenstos pārvērst dvēseles garīgā izaugsmē.

Man nav vēlēšanās sūdzēties. Viena no daudzajām mācībstundām, ko cilvēks apgūst cietumā, ir, ka lietas ir tādas, kādas ir, un būs, kādas būs. Ciešanas ir viens bezgalgarš mirklis. Mēs nevaram to sadalīt gadalaikos. Mēs varam tikai fiksēt tā noskaņas un reģistrēt to atgriešanos. Pie mums laiks kā tāds nevirzās uz priekšu. Tas riņķo. Šķiet, ka tas griežas ap vienu vienīgu sāpju centru. Mums ir tikai viens gadalaiks — skumju gadalaiks. Pat saule un mēness šķiet mums atņemti. Ārpusē diena var būt zili zeltaina, taču gaisma, kas ielavās caur mazā, aizrestotā loga biezo stiklu, ir pelēka. Kamerā vienmēr valda krēsla, tāpat kā sirdī vienmēr valda krēsla. Un domu sfērā, tāpat kā laika sfērā, kustības vairs nav.

Mums, kas dzīvojam cietumā un kuru dzīvē nav nekā cita, kā vien ciešanas, laiks jāmēra pēc sāpju uzplūdiem un rūgto mirkļu uzskaites. Mums nav nekā cita, par ko domāt. Ciešanas ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs eksistējam, jo tās ir vienīgais veids, kā mēs apzināmies savu eksistenci. Un pagātnē piedzīvoto ciešanu atcerēšanās mums ir nepieciešama kā pierādījums tam, ka mūsu identitāte joprojām pastāv. Starp mani un priekpilnām atmiņām plešas tikpat dziļš bezdibenis kā starp mani un īstenu prieku šajā vietā. Šeit cilvēki tik ļoti dzīvo sāpēs, ka mana draudzība ar tevi, kā to esmu spiests atcerēties, man vienmēr šķiet kā ievaddaļa tām dažādajām ciešanu izpausmēm, kuras man ik dienu nākas piedzīvot; it kā mana dzīve būtu skumju simfonija, kas virzās pretī savam neizbēgamajam atrisinājumam.

Atmiņas par mūsu draudzību ir ēna, kas mani pavada, kas nekad mani neatstāj, kas naktī mani modina, lai atkal un atkal stāstītu vienu un to pašu stāstu. Līdz ar rītausmu viss sākas no jauna: tā seko man uz cietuma pagalmu un liek man soļojot sarunāties pašam ar sevi. Tā spiež mani atcerēties ikvienu detaļu, kas pavadīja katru drausmo mirkli: nav nekā tāda, kas būtu noticis tajos liktenīgajos gados, ko es nespētu no jauna izjust tajā smadzeņu nostūrī, kas atvēlēts bēdām vai izmisumam: ikvienu saspringto noti tavā balsī, ikvienu tavu nervozo roku raustīšanos un žestu, ikvienu rūgto vārdu, ikvienu indīgo frāzi — tas viss atgriežas manā atmiņā: es atceros ielu vai upi, gar kuru mēs gājām, mūri vai mežu, kas mūs ieskāva, uz cikiem pulksteņa ciparnīcā atradās rādītāji, uz kuru pusi pūta vējš, kāda bija mēness forma un krāsa.

Ir tāda iespēja kā atstāt cilvēci mierā!

Nav iespējams cilvēci pārvaldīt! 

Visas valdības formas ir izgāzušās!

Dievi ir savādi. Viņi mūs šausta ne tikai ar mūsu netikumiem. Viņi noved mūs postā caur to, kas mūsos ir labs, iejūtīgs, cilvēcīgs, mīlošs. Mīlestība kaut kādā tās izpausmē ir vienīgais iespējamais izskaidrojums tam neparasti lielajam ciešanu daudzumam, kas valda pasaulē. Ja pasaule ir būvēta no bēdām, tad to ir cēlušas mīlestības rokas, jo nekādā citā veidā cilvēka dvēsele nespētu sasniegt pilnību. 

Tālumā, līdzīgi nevainojamai pērlei, var saskatīt Dieva Pilsētu. Tā ir tik brīnišķīga, ka šķiet — bērns to varētu sasniegt vienā vasaras dienā. Un bērns to patiešām spētu. Taču ar mani un man līdzīgajiem ir citādi. Cilvēks var kaut ko apjēgt vienā acumirklī, taču pēc tam to pazaudēt garajās stundās, kas seko ar svina smagumu. Mēs domājam mūžības mērogā, bet cauri laikam virzāmies lēni. Un to, cik lēni laiks rit mums, kas esam cietumā, vairs nav nepieciešams atkārtot.

Es ceru nodzīvot pietiekami ilgi un radīt tādus darbus, lai mūža nogalē varētu teikt: “Jā! Lūk, kur noved mākslinieka dzīve!”

Pēdējos septiņus vai astoņus mēnešus, par spīti virknei smagu pārbaudījumu, kas mani no ārpasaules sasnieguši gandrīz bez pārtraukuma, esmu nonācis tiešā saskarē ar jaunu garu, kas šajā cietumā darbojas caur cilvēkiem un lietām un kas man ir neizsakāmi palīdzējis. Tā nu, lai gan pirmā ieslodzījuma gada laikā es nedarīju neko citu un nespēju atcerēties, ka būtu darījis kaut ko citu, kā vien izmisumā lauzījis rokas un atkārtojis: “Kāds gals, kāds šausminošs gals!”, tagad es cenšos sev teikt un dažkārt, kad nemoku pats sevi, patiešām arī saku: “Kāds sākums, kāds brīnišķīgs sākums!”